Radiostāsts par baznīcas vēsturi- Stāsts izveidots no 2011.gada radio ieraksta-Vērtību Rīga.



Koka baznīca

Pirmā Sv. Marijas Magdalēnas koka baznīca celta ap 1260. gadu Rīgas arhibīskapa Alberta II valdīšanas laikā (1253–1273). Tā bija cisterciešu ordeņa sieviešu klostera baznīca. Līdz tam laikam māsas pēc arhibīskapa Alberta II un Doma baznīcas kapitula ierosinājuma bija apmetušās Sv. Jēkaba baznīcas blakusēkās. Šajā laikā viņām piederēja arī puse no Sv. Jēkaba baznīcas.

Tā kā māsu skaits ātri vien pieauga, bija jādomā par telpu paplašināšanu, piemērotas klostera ēkas un savas baznīcas celtniecību. Klostera priekšniece Magdalēna, Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo (†1217) mazmeita, ziedoja līdzekļus baznīcas celšanai. Tāpēc arī baznīca tika nosaukta viņas svētās aizbildnes vārdā. Sākumā šī baznīciņa, kas gan vairāk atgādināja kapelu, bija paredzēta tikai klostermāsu lietošanai.


Mūra baznīca

XIII gs. 90. gados, klostera priekšnieces Margaritas (†1294) laikā, cisterciešu klostermāsām tika uzcelta sava mūra baznīca, kuru varēja apmeklēt arī pilsētas iedzīvotāji. Tā bija vienjoma celtne. No tā laika cisterciešu māsas atstāja Sv. Jēkaba baznīcu.

Jaunā baznīca bija celta cisterciešu stilā, vienkāršā iekšējā un ārējā veidojumā. Cistercieši bija izveidojuši saviem dievnamiem īpašu stilu. Lai netraucētu iekšējo sakopotību, baznīcās nedrīkstēja būt ne krāsaini logi, ne arī skulptūras. Pat tornis parasti bija tikai viens un neliels, ar vienu nelielu zvanu. Zvēru simbolika tika pilnīgi atmesta. Baznīcām parasti bija trīs jomi ar vienu šķērsjomu, plaša četrstūraina kora telpa (prezbitērijs), neievērojams portāls, kas vērsts uz rietumiem. Priekšējā telpa bija paredzēta konvertītiem un tautai, bet māsām – plašās kora telpas augšā.

Spriežot pēc seniem zīmējumiem, arī Sv. Marijas Magdalēnas mūra baznīca tika celta šajā vienkāršajā stilā, ar vienu nelielu torni, kas atradās Sv. Jēkaba baznīcas pusē. Iespējams, ka tās cēlāji ir bijuši cisterciešu konvertīti, jo šie mūki mēdza vairāk nodarboties ar fizisku darbu. Tā vismaz bija pieņemts cisterciešu māsu klosterbaznīcu celšanas praksē XIII – XIV gs. Vācijā un Francijā.

Sākumā baznīca ir bijusi īsāka un šaurāka, apmēram pašreizējās vidusnavas lielumā, bez prezbitērija un priekštelpas. Parasti cisterciešu mūki veltīja savas baznīcas Vissv. Jaunavas Marijas godam, turklāt pēc tradīcijas klostera baznīcai bija tāds pats nosaukums kā klosterim.

Vēsturnieks K. Buse uzskata, ka cisterciešu klostermāsu baznīca tika nosaukta svētās Marijas Magdalēnas vārdā, lai atšķirtu to no agrāk uzceltās Vissvētajai Jaunavai Marijai veltītās Doma katedrāles. Ar laiku arī klosteris ieguva tādu pašu nosaukumu kā tam piederīgā baznīca. To apliecina ar 1359. gadu datēti dokumenti.


Paplašināšanās

Baznīcā auga pieprasījums pēc dažādos nodomos celebrētām Svētajām Misēm, kas nodrošināja lielu daļu ienākumu, un līdz ar to arī radās nepieciešamība izveidot vairākus jaunus altārus un pieņemt darbā vairāk priesteru, bet tas savukārt sekmēja baznīcas apmeklētāju skaita pieaugumu.

Tādēļ XIV vai XV gs. baznīca tika paplašināta, izveidojot baznīcas sānu ārsienās piecas arku ailes un piebūvējot sānu jomus (vienu platāku, otru nedaudz šaurāku), kā arī otro stāvu, kur virs sānu jomiem tika ierīkotas kapelas, savukārt, vidusjomā izveidoti augstāki griesti, bet zem baznīcas izbūvēts pagrabs mirušo apbedīšanai.

Pēc kāda laika tika piebūvēts arī prezbitērijs – sākumā četrstūrains, vēlāk poligonāls.

Šādā izskatā baznīca saglabājās līdz pat 1710. gadam, kad Rīgā iebruka Krievijas cars Pēteris I. Tajā laikā dievnams nodega, un pāri no tā palika vairs tikai mūri.


Altāri

Baznīcas galvenajā altārī ir atradusies Vissv. Jaunavai Marijai veltīta altārglezna.

Saskaņā ar 1359. gadā pāvesta Inocenta VI izdoto dokumentu par indulgencēm, visiem, kas apmeklēja šo baznīcu un Dievmātei veltītās altārgleznas priekšā izteica lūgšanu „Kunga Eņģelis” vai arī kādu citu lūgšanu, tika piešķirtas 40 dienu atlaidas. Savā vēsturiskajā aprakstā par cisterciešu ordeņa sieviešu klosteri Rīgā jezuītu tēvs E. Tolgsdorfs, balstoties uz trīs pēdējo cisterciešu klostermāsu liecībām, min faktu, ka baznīcā pavisam bijuši 12 altāri.

Vēsturnieks H. Bruinings pēc baznīcas dokumentu izpētes secinājis, ka bez galvenā altāra ir bijuši vēl desmit citi altāri, kas veltīti svētā apustuļa Toma, Svētā krusta, Vissvētākā Altāra Sakramenta, Sāpju Dievmātes, svētā Bernarda (cisterciešu garīgā tēva), svētās Annas, svētā apustuļa Andreja, svētās Margaritas, svētā apustuļa Mateja un svētā Prokopa godam, bet par citiem altāriem nav bijis ziņu.

Livonijā lielā cieņā bija Svētajam krustam veltīti altāri, it sevišķi, ja tur atradās Svētā krusta relikvijas. Tēvs E. Tolgsdorfs liecina, ka šādas relikvijas ir bijušas arī vienā no Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas altāriem, kurš atradies baznīcas vidū.

Cisterciešu klosteros liela vērība tika pievērsta Vissv. Altāra Sakramenta godināšanai, un baznīcās šim noslēpumam veltīja īpašus altārus. Šāds altāris ir bijis arī Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Un nevarēja baznīcā iztrūkt arī altāris cisterciešu garīgā tēva svētā Bernarda godam. Vēl kā sevišķi raksturīgu Livonijas laikmetam un arī Sv. Marijas Magdalēnas baznīcai var minēt svētās Margaritas altāri.

Viduslaiku kontekstā svētā Margarita ir bijusi aizbildne cīnītājiem pret pagāniem. Hronists Indriķis raksta, ka Rīga 1210. gada svētās Margaritas dienā ir laimīgi izglābusies no pagānu uzbrukuma, un tāpēc pilsētā šī diena tika atzīmēta kā svētku diena. Šīs Livonijas laikmetā pastāvošās cieņas pret svēto Margaritu iespaidā vēlāk arī Svētās Marijas Magdalēnas klosteris pieņēma šo svēto par savu līdzaizbildni. Var pieļaut, ka arī trešajai līdzaizbildnei, svētajai Urzulai ar viņas 11000 jaunavām, šajā baznīcā ir bijis veltīts altāris. Viduslaikos svētā Urzula bija iemīļota audzināšanas iestāžu aizbildne. Kad Rīgas cistercietes XIV gs. beigās sāka vairāk nodarboties ar meiteņu audzināšanu, viņas šim darbam par aizbildni izvēlējās sv. Ursulu.

Baznīcas iekšpuse ar visiem 12 altāriem ir izskatījusies ļoti grezna un bagātīgi rotāta. Reformācijas sākumā klosterbaznīcā ir bijuši 12 no tīra zelta mākslinieciski veidoti biķeri, vairāki krusti un monstrance, kā arī daži pērlēm izrotāti zelta kroņi, daudzas no persiešu materiāliem darinātas, ar zeltu un sudrabu bagātīgi rotātas altāru drānas un priesteru tērpi, kā arī vairākas segas un paklāji. Daļa no šīm bagātībām klosterī bija ienākusi ar labvēļu ziedojumiem, bet daudz ko iegādājās arī pats klosteris, jo līdzekļu netrūka.


Jezuītu laiks

1591. gadā, jezuītu ordeņa kalpošanas laikā, Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā tika veikti liela mēroga remontdarbi – ielikti jauni logi un izveidoti jauni gleznojumi.


Baznīcas pārbūve

Kā jau tika minēts, 1710. gadā krievu karaspēks ieņēma Rīgu. Cīņu rezultātā baznīca smagi cieta, un no tās pāri palika tikai mūri. Krievu cars Pēteris I pavēlēja Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu atjaunot un nodot pareizticīgajiem.

Baznīca tika pārdēvēta. To nosauca cara dēla vārdā, proti, „Cerkva Aleksija, čeloveka Božija”. Vairākas reizes baznīca tika arī pārbūvēta. 1749. gadā norisinājās galvenā pārbūve. 1760. gadā Pleskavas pareizticīgo bīskaps atļāva šajā baznīcā ierīkot divas kapelas – vienu Rostovas Dimitrija un otru – sv. Nikolaja Brīnumdarītāja godam. Lielajā pārbūvē tornis baznīcas austrumu pusē tika nojaukts un piebūvēts rietumu pusē, virs baznīcas priekštelpas. 1899. gadā pareizticīgie vēl pagarināja šo torni, lai tas būtu par vienu stāvu augstāks.

Pie baznīcas tika nodibināts pareizticīgo vīriešu klosteris. Neskatoties uz visām pārbūvēm, no vecās katoļu baznīcas bija saglabājušās divas pīlāru rindas, gotiskie logi un velves kora telpā.

Līdz I Pasaules karam dievnamā atradās daudz mākslas darbu.


Baznīcas atgūšana

Sakarā ar konkordāta noslēgšanu starp Vatikānu un Latvijas Republiku 1922. gada 30. maijā Saeima nolēma Sv. Jēkaba un Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas nodot katoļu konfesijai, lai šajā ēku kompleksā varētu iekārtot katoļu bīskapa rezidences vietu. Pārņemšana notika 1923. gada 7. augustā.

No 1924. līdz 1939. gadam pēc arhitekta Medlinga projekta notika baznīcas pārbūve, kuras laikā tika veikti ārējā izskata un interjera piemērošanas darbi atbilstoši katoļu kulta vajadzībām. Pareizticīgo piebūvētais torņa jaunais stāvs tika nojaukts, jo bija sācis plaisāt. Torņa smaile miniatūrā tika izveidota pēc Sv. Jēkaba katedrāles torņa parauga. No Sv. Jēkaba katedrāles uz Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas kreiso sānjomu pārvietoja luterāņu laikā tapušo galveno altāri, kas tika pārveidots par Aglonas Dievmātes altāri. (1997. gadā gan tas „atrada” jaunu apmešanās vietu, proti, toreiz tikko kā uzceltajā Ogres katoļu baznīcā). XX gs. 30. gados Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā tika iebūvēts galvenais altāris. 1939. gada 11. decembrī notika tā konsekrācija, ko veica V. E. bīskaps J. Rancāns. Altārī tika iemūrētas svētā Jēkaba un svētā Andreja relikvijas.


Mākslas vērtības

Baznīcas altārdaļā tika izvietotas 30. gados tapušās mākslinieka Šēnberga gleznas „Pēdējās vakariņas” un „Jēzus Krustāsistais”.

Arī pie vidusjoma sienām atrodas mākslinieka Šēnberga gleznas – „Kunga debeskāpšana”, „Vissv. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana” un „Svēta Terēze no Bērna Jēzus”. Tās labi papildina dažas 60. gados tapušas gleznas – mākslinieces Žilvinskas glezna „Laba padoma Dievmāte” un mākslinieces Peilānes glezna „Svētais Jānis Vianejs”, kā arī litogrāfija „Svētais Jāzeps ar Bērnu Jēzu uz rokām”.

Kora telpā atrodas vēl viena mākslinieces Peilānes glezna – „Svētā Cecīlija”.

Baznīcas kreisajā sānu altārī savulaik bija skatāma 50. gados tapusī profesora Miesnieka glezna „Žēlsirdīgais Jēzus”, bet vēlāk tās vietā novietoja Fatimas Dievmātes svētgleznu.

1960. gadā tapa mākslinieka Glaudāna sienas gleznojumi „Kalna sprediķis”, „Kristus dzimšana” un „Bēgšana uz Ēģipti”.

Sānu altāri iebūvēti 1972. gadā pēc mākslinieka E. Slavieša un viņa brāļa, arhitekta, projekta. Altārus no ozola un oša koka izgatavoja galdnieks Leščinskis. Kokgriezumus altāru augšdaļai darināja meistari Vaišļa un Pauzers, bet altāriem – Mednis.

Sānu altāru gleznas „Jēzus Sirds” un „Fatimas Dievmāte” ir mākslinieces Žilvinskas darbs. Arī altārtelpas panno „Jānis Kristītājs” un „Svētā Ģimene” ir mākslinieces Žilvinskas darināti, tie ir gleznoti 60. gados.

70. gados pēc arhitekta Štokmaņa projekta meistars Leščinskis izgatavoja biktskrēslu, bet meistars Mednis darināja kokgriezumus.

2002. gada jūlijā baznīcas labajā pusē pie kolonnas tika uzstādīta mākslinieces Inetas Augustīnas glezna „Žēlsirdīgais Jēzus”. Šī glezna ir draudzes dāvinājums bīskapam Jānim Cakulam.


Ģeometriskie parametri:

Sv. Marijas Magdalēnas baznīca ir mūra ēka ar skārda jumtu. Tai ir trīsnamu celtnes veidols.

Baznīcas kopējais garums – 35 m, vidusjoma garums (bez prezbitērija un priekštelpas) – 21 m, platums – 8 m, sānjomu garums – 16 m, visu trīs jomu platums kopā – 15 m.



Marijas_Magdalenas_Baznicas_Vesture (Kursanta Tropa kursa darbs)

 

Livonijā misiju darbs risinājās cisterciešu ordeņa ietekmē. Pirmsākumos sv. Marijas Magdalēnas baznīca ir cisterciešu sieviešu klostera kapela un tās vēsture ir cieši saistīta ar šī ordeņa dzīvi.
1098.g. Cisterciešu ordeņa dibināšana Sito (Citeaux) Francijā
1120.g. Tartā pie Dižonas (Francijā) tiek dibināts cisterciešu sieviešu klosteris
1205.g. Cisterciešu vīriešu klostera dibināšana Daugavgrīvā (tagad Vecdaugava)
1257.g. Cisterciešu sieviešu klostera dibināšana Rīgā. Klostermāsu pagaidu rīcībā nodota daļa sv. Jēkaba baznīcas
~1260.g. Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas celšana. Sākotnēji tā celta kā koka kapela
13.gs.b.– 14.gs. Sv. Marijas Magdalēnas mūra baznīcas celšana
15. gs. Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas pārbūve
16. gs. sāk. Reformācijas laiks, sv. Marijas Magdalēnas baznīca paliek vienīgais katoļu dievnams Rīgā
1583.g. Cisterciešu ordeņa klostera likvidēšana un tā nodošana jezuītu ordenim. No 1587. – 1591.g. jezuīti tiek padzīti no klostera un baznīcas
1591.g. Mirst pēdējā cisterciešu klostermāsa Anna Notkena. Jezuīti atver kolēģiju, noviciātu un skolu
1621.g. Zviedriem iekarojot Rīgu, sv. Marijas Magdalēnas baznīca nonāk valsts īpašumā un tiek izmantota kā garnizona baznīca. 1639.-1669.g. klostera telpās zviedru naudas kaltuve. Vēlāk Baznīca tiek pārbūvēta luterāņu dievkalpojumu vajadzībām
1710.g. Krievu karaspēka aplenkuma laikā (Ziemeļu karš) baznīca izdeg. Daļēji saglabāti baznīcas mūri
1741.g. Baznīca tiek lietota krievu garnizona vajadzībām
1751.-1761.g. Ar Pētera I pavēli dievnams tiek atjaunots un pārbūvēts par pareizticīgo sv. Aleksija baznīcu krievu arhitekta N. Vasiļjeva vadībā
1896.g. Izveidots sv.Aleksija vīriešu klosteris, kura vajadzībām pārbūvētas baznīcai pieguļošās ēkas
1917.g. Sv. Aleksija baznīca tiek nodota vācu karaspēka rīcībā, notiek katoļu dievkalpojumi vācu karavīriem, vēlāk arī katoļticīgajiem Rīgas vāciešiem
1923.g. Baznīca tiek atgriezta katoļu konfesijai un atgūst sv. Marijas Magdalēnas nosaukumu
1929.-1933.g. Pārbūvēta baznīcas jumta konstrukcija, tornis un vairākas klostera ēkas pēc arhitekta A. Medlingera projekta
2006.g. Veikti plašie baznīcas iekštelpu apdares izpētes darbi
2013.g.

2017.g.

Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas restaurācijas darbi

Baznīcas tornī tiek veikti restaurācijas darbi un uzstādīti zvani ar zvanīšanas sistēmu